Pyrmū nakti es gulieju smiļktīs, tyukstūša jiudžu tuolīnē nu koč vīnys cylvāku apmetnis. Es beju škierts nu cytu kai cylvāks iz pluovojūša plūsta okeana vydā piec kuģa nūgrymšonys. Tod jius varit īsadūmuot, cik es beju izbreineits, ka nu reita, saulei lācūt, mani pamūdynova nazkaids seiks baļsteņš, saceidams:

- Izzeimej maņ, lyudzu, vuškeņu!

- Kas?!

- Nu izzeimej maņ vuškeņu…

Es mudri pīlieču kuojuos, kai zibiņa sparts, trynu acs i vierūs sev apleik. I tod es īraudzeju seiciņku puiškynu, kas cīši manī vērēs. Te jius varit redzēt juo lobuokū portretu, kū es asmu izzeimiejs. Tok muns zeimiejums vystik nav i iz pusis tik breineigs, cik taids beja pats ciļvieceņš. A tei na muna vaine. Partū ka eisa beja muna muokslinīka karjera. Pīaugušī maņ atjēme drūsumu tū veiduot jau sešu godu vacumā. Es nikuo naīsavuiceju zeimēt, vīneigi boa nu īškpusis i uorpusis.